Svingers

Un izgāja ielās svingers,
Kabatā tik sāls un ingvers
Meklēja viņš īsto ielu,
Kur izsviest balto vielu.

Un stīvs top viņa zars
Kad garām noskrien vijolīšu bars
Jo mantās ir viss spēks,
Nu tāds nu ir tas grēks.

Un reti kurš izturēt to spēj,
Tamdēļ vadziņās sēj un sēj.
Un galvenais lai nebūtu sekas
Lai pēkšņi nav jāņem ļekas.

Dalīsies ar meičām savā sāpē;
Pārdomas pēķšņi troksnis slāpē.
Te pretim iznirst logs,
Nepārprotami tas ir krogs.

Nu atkal možs ir viņa gars,
Un atgriezies ir dzīves spars.
Durvis ver tas plaši vaļā,
Un nokļuvis ir telpā zaļā.

Tik savādi gaiss te ož,
Vien veči pie letes tik kož.
Un savādi likumi te valda,
Dažs atpūšas pat zem galda.

Parolīti bārmenītim teicis,
Un strauju apgriezienu veicis,
Noslīd svingers nemanāmā ejā
Smaids, vien smaids tam sejā.

Te pēkšņi paradīze acu priekšā,
Un jāmauc tik vien iekšā.
Ak meitenes, meitenes kādas
Te visapkārt, visapkārt spārdās.

Un rauj svingers bikses lejā,
Nevar takš' mirkli laist vējā.
Jāizlaiž mustangs pastaigā,
Lai stirniņas sajūsmā klaigā.

Tik šlipse ap kaklu
Un mauc tik šis ar arklu.
Te apnīk vienā pozā,
Te jau cita ar brillēm rozā.

Un nepielūdzami laikstā steidzas,
Bet vēl jau nav tak beigas.
Nu baigā šim te cope gadās
Un atkal abi divi badās.

Un vienos sviedros piere tīta,
Galvenais ka vijolīte atkal glīta.
Bet drīz takš jābeidz ar,
Cik tad ilgi tā nu var.

Ne visiem padevusies tāda cope,
Ka nesanāk vēl kāda klope.
Un atslābt nedrīkst ne par ko,
Ka neuzmācas vēl kāds Bils.

Un nesagadījis rītu agru,
Drēbes svingers lasa savas,
Lai nu paliek daiļavas
Ka tik prom no ainavas.


Ar visnerātnāko godbijību, nerātnais dzejmeistars
Pedo Ano